Palīdzība ir pieejama

BIJA laiks, kad daudzi vairījās no cilvēkiem, kuriem ir emociju traucējumi. Bieži šādi cilvēki tika izstumti no sabiedrības, reizēm savas slimības dēļ viņiem bija grūti atrast darbu un viņi viegli varēja to zaudēt. Citi sastapās ar noraidošu attieksmi no ģimenes locekļu puses. Šāda attieksme tikai saasināja problēmu un traucēja sniegt palīdzību cilvēkiem, kam tā bija vajadzīga.

Taču pēdējā laikā sapratne par to, kas ir depresija un bipolārie afektīvie traucējumi, ir uzlabojusies. Tagad ir labi zināms, ka šīs slimības ir ārstējamas. Tomēr saņemt palīdzību ne vienmēr ir viegli. Kāpēc tā ir?

Jāprot saskatīt pazīmes

Emociju traucējumus nevar atklāt ar vienkāršas asins analīzes vai rentgenogrammas palīdzību. Ir nepieciešams kādu laiku vērot cilvēka uzvedību, analizēt viņa domāšanu un spriedumus. Diagnozi var noteikt tikai tad, ja tiek konstatēti vairāki simptomi. Problēma ir tā, ka ģimenes locekļiem un draugiem dažkārt neienāk prātā, ka tas, ko viņi vēro cilvēka uzvedībā, liecina par emociju traucējumiem. ”Pat tad, ja citi ir vienisprātis, ka cilvēka izturēšanās ir neparasta, viņu viedokļi par šādas izturēšanās cēloņiem var radikāli atšķirties,” raksta psihologs Deivids Miklovics.

Arī tad, ja ģimenes locekļi saprot, ka stāvoklis ir nopietns, cilvēku bieži vien ir grūti pārliecināt, ka viņam ir vajadzīga medicīniska palīdzība. Ja emociju traucējumi ir jums pašam, jūs, iespējams, nevēlaties meklēt palīdzību. Psihiatrs Marks Golds raksta: ”Varbūt jūs ticat tam, ko domājat nomāktības brīžos, — ka jūs nekas neesat un ka meklēt palīdzību nav jēgas, jo tādam kā jums jau tik un tā nav nekādas cerības. Varbūt jūs labprāt saņemtu palīdzību, bet kaunaties par savu nomāktību un vainojat tajā sevi. [..] Varbūt jūs  vispār nezināt, ka jums ir depresija.” Tomēr cilvēkiem, kuriem ir depresija, ir ļoti svarīgi saņemt medicīnisku palīdzību.

Protams, ikvienam gadās būt nomāktam, un tas vēl neliecina par emociju traucējumiem. Bet ja nu liekas, ka šīs izjūtas ir spēcīgākas par īslaicīgu grūtsirdību? Ja nu tās neatkāpjas neparasti ilgu laiku — divas nedēļas vai vēl ilgāk? Varbūt nomāktais garastāvoklis traucē pildīt ikdienas pienākumus darbā vai skolā un apgrūtina kontaktus ar cilvēkiem. Ja tas tā ir, būtu saprātīgi konsultēties ar speciālistu, kas var diagnosticēt depresiju un to ārstēt.

Ja slimība ir saistīta ar bioķīmiskā līdzsvara traucējumiem smadzenēs, ārsts var parakstīt zāles. Citos gadījumos varētu būt ieteicama psihoterapija vai pārrunas, kuru mērķis ir palīdzēt pacientam pēc iespējas labāk tikt galā ar savu stāvokli. Reizēm panākumus var gūt, paralēli lietojot abas šīs metodes. * Galvenais ir nebūt pasīvam un vērsties pēc palīdzības. ”Daudzus viņu slimība biedē un liekas apkaunojoša,” saka iepriekšējā rakstā minētā Lenora, kurai ir bipolārie traucējumi. ”Bet patiesībā vissliktākais ir nojaust, ka situācija ir nopietna, taču nemeklēt palīdzību, kas tik ļoti ir vajadzīga.”

Lenora to saka pati no savas pieredzes. ”Veselu gadu es tikpat kā necēlos no gultas,” viņa atceras. ”Tad kādu dienu, kad jutos nedaudz stiprāka, es nolēmu piezvanīt ārstam un sarunāju tikšanos ar viņu.” Lenorai tika konstatēti bipolārie afektīvie traucējumi, un ārsts viņai parakstīja zāles. Tas kļuva par pavērsiena punktu viņas dzīvē. ”Kad lietoju zāles, mans stāvoklis normalizējas,” stāsta Lenora, ”bet man visu laiku jāpatur prātā, ka tad, ja pārtraukšu lietot zāles, atkal parādīsies visi vecie simptomi.”

Līdzīgā situācijā ir Brendons, kam ir depresija. Viņš stāsta: ”Pusaudža gados es bieži domāju par pašnāvību, jo mani māca pilnīga bezvērtīguma apziņa. Pie ārsta es devos tikai tad, kad man jau bija pāri 30.” Tāpat kā Lenora, Brendons lieto zāles, tomēr ar to vien nepietiek. ”Man jārūpējas par savu vispārējo stāvokli, par to, kas notiek ar manu ķermeni un kādas domas man ir prātā,” viņš saka. ”Es cenšos labi izgulēties un lietot veselīgu uzturu. Ļoti palīdz arī tas, ka pildu prātu un sirdi ar pozitīvām domām no Bībeles.”

 Brendons tomēr uzsver, ka depresija ir medicīniska, nevis garīga rakstura problēma. To ir ļoti svarīgi apzināties. Brendons atceras: ”Reiz kāds kristietis, neko ļaunu nedomādams, man teica, ka Vēstulē galatiešiem, 5. nodaļas 22. pantā, prieks ir minēts starp Dieva svētā gara augļiem, tāpēc mana nomāktība droši vien esot skaidrojama ar to, ka es kaut kādā veidā neļauju garam darboties. Šie vārdi tikai padziļināja manu vainas apziņu un nomāktību. Bet tad, kad biju vērsies pēc palīdzības, drūmās domas sāka atkāpties. Es jutos daudz labāk un varēju tikai nožēlot, ka nebiju neko darījis agrāk.”

Kā cīņā gūt virsroku

Arī pēc tam, kad ir noteikta diagnoze un uzsākta ārstēšana, emocionālie traucējumi, visticamāk, joprojām liks sevi manīt. Kelija, kurai ir depresija, ir pateicīga par visu, ko viņas labā ir darījuši ārsti. Bet viņa atzīst, ka ļoti svarīgs ir arī apkārtējo cilvēku sniegtais atbalsts. Sākumā Kelija citiem neko nestāstīja par savu stāvokli, jo nevēlējās būt viņiem par nastu. ”Man bija jāiemācās ne tikai lūgt palīdzību, bet arī to pieņemt,” viņa saka. ”Tikai tad, kad iemācījos atklāti runāt par savām jūtām, man izdevās apturēt depresijas padziļināšanos.”

Kelija ir Jehovas lieciniece un, tāpat kā viņas ticības biedri, apmeklē sapulces Valstības zālē. Reizēm tas no viņas prasa ļoti daudz. ”Spilgtā gaisma, cilvēku burzma un kņada uz mani var iedarboties ļoti nomācoši. Tad parādās vainas apziņa un depresija pastiprinās, jo man šķiet, ka mana slimība liecina par vāju garīgumu.” Kā Kelija pārvar šīs izjūtas? Viņa paskaidro: ”Es esmu sapratusi, ka depresija ir slimība, ar ko man jācīnās. Tā neatspoguļo manu mīlestību pret Dievu un citiem kristiešiem. Tā nav patiesā mana garīguma mēraukla.”

Šajā rakstu sērijā jau minētā Lūsija ar atzinību izsakās par lielisko medicīnisko palīdzību, ko viņa ir saņēmusi. ”Bez psihiatra konsultācijām es nekādā  ziņā nebūtu iemācījusies pareizi reaģēt uz garastāvokļa svārstībām, kas raksturīgas manai slimībai,” viņa saka. Lūsija uzsver arī to, cik svarīgi ir pienācīgi atpūsties. ”Miegs ir ļoti labs līdzeklis cīņā ar māniju,” viņa norāda. ”Jo mazāk es guļu, jo mānijas intensitāte ir lielāka. Pat tad, kad miegs nemaz nenāk, es nevis ceļos augšā, bet piespiežu sevi palikt gultā un atpūsties.”

Šeilai, ko arī jau pieminējām, ir palīdzējis tas, ka viņa savā dienasgrāmatā atklāti apraksta savas izjūtas. Šeila pati uzskata, ka viņas skats uz dzīvi ir ievērojami uzlabojies, taču viņai joprojām ir jāpārvar nopietnas grūtības. ”Kad esmu nogurusi, man vienmēr uzmācas drūmas domas,” viņa stāsta. ”Bet es esmu iemācījusies tās apklusināt vai vismaz apslāpēt.”

Mierinājums, ko sniedz Dieva Raksti

Daudzi, ko nomāc raizes un sirdēsti, ir atraduši stiprinājumu Bībelē. (Psalms 94:17—19, 22.) Šeriju, piemēram, ļoti uzmundrināja 72. psalma 12. un 13. pants, kur par Dieva iecelto Ķēniņu Jēzu Kristu ir teikts: ”Viņš glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga. Viņš apžēlosies par trūcīgo un nabagu un palīdzēs nelaimīgām dvēselēm.” Šeriju spēcināja arī pārdomas par vārdiem no apustuļa Pāvila vēstules romiešiem, kur 8. nodaļas 38. un 39. pantā sacīts: ”Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības.”

Eleinai, kurai ir bipolārie traucējumi, milzīgu stiprinājumu sniedz viņas attiecības ar Dievu. Viņu mierina psalmu sacerētāja vārdi: ”Salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.” (Psalms 51:19.) ”Ir mierinoši apzināties, ka mīlošais debesu Tēvs Jehova saprot manu situāciju,” viņa saka. ”Es gūstu spēku, tuvodamās viņam lūgšanā, īpaši tad, kad jūtos noraizējusies un nelaimīga.”

Kā redzam, cilvēkiem, kuriem ir emociju traucējumi, ir jāpārvar dažādas grūtības. Šerija un Eleina to veiksmīgi dara, ar lūgšanām paļaujoties uz Dievu un izmantojot pieejamo medicīnisko palīdzību. Bet kā ģimenes locekļi un draugi var palīdzēt tiem, kam ir bipolārie traucējumi un depresija?

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 10. lpp.]

”Kad biju vērsies pēc palīdzības, drūmās domas sāka atkāpties. Es jutos daudz labāk.” (BRENDONS.)

[Papildmateriāls 9. lpp.]

Dzīvesbiedra vērojumi

”Kad Lūsija vēl bija vesela, daudzi augstu vērtēja viņas vērīgumu. Pat tagad mana sieva ar savu sirsnību piesaista cilvēkus, kas viņu apciemo tad, kad viņa ir mierīga. Taču daudziem ir grūti saprast, ka Lūsijas garastāvoklis svārstās starp divām galējībām — depresiju un māniju. Tās ir bipolāro afektīvo traucējumu sekas, un šī slimība viņai ir jau četrus gadus.

Kad Lūsija ir pacilātības stāvoklī, viņai nav nekas neparasts būt nomodā līdz vieniem, diviem vai pat trijiem naktī, turklāt viņas galva ir pārpilna ar radošām idejām. Enerģija viņā kūsāt kūsā. Viņa pārmērīgi asi reaģē uz nenozīmīgiem sīkumiem un impulsīvi tērē naudu. Viņa var nonākt ļoti bīstamās situācijās, jo uzskata sevi par neuzveicamu un neapzinās briesmas — ne morālas, ne fiziskas, ne kādas citas. Ar šādu impulsivitāti saistās pašnāvības risks. Pēc pacilātības allaž iestājas depresija, un tās dziļums parasti ir proporcionāls tam, cik spēcīgs ir bijis pacēlums.

Mana dzīve ir mainījusies pašos pamatos. Kaut arī Lūsija ārstējas, mēs nespējam paveikt tikpat daudz kā agrāk, un neviens nezina, kas mūs gaida nākotnē. Tas viss ir atkarīgs no apstākļiem. Es nekad nebūtu domājis, ka spēju būt tik elastīgs, kādam man ir nācies kļūt.” (Mario.)

[Papildmateriāls/Attēls 11. lpp.]

Ja ir jālieto zāles

Daži uzskata, ka zāļu lietošana ir vājuma pazīme. Bet padomāsim par to no šāda viedokļa: cukura diabēta slimniekam ir nepieciešams ārstēšanās kurss, kas parasti ietver insulīna injekcijas. Vai tas nozīmē, ka viņš ir zaudējis cīņā ar slimību? Nē, tas viņam ļauj atjaunot uzturvielu līdzsvaru organismā un saglabāt veselību.

Līdzīgi ir ar medikamentu lietošanu depresijas un bipolāro traucējumu gadījumā. Daudziem cilvēkiem sarunas ar terapeitu ir palīdzējušas izprast savu slimību, tomēr uz to vien nevar paļauties. Ja ir izjaukts bioķīmiskais līdzsvars smadzenēs, slimību nav iespējams uzveikt vienkārši ar loģikas palīdzību. Lūk, ko stāsta Stīvens, kam ir bipolārie traucējumi: ”Mana ārste to paskaidroja šādi: cilvēks var pabeigt visus iespējamos autovadītāju kursus, bet, ja viņa mašīnai nebūs stūres vai bremžu, teorētiskās zināšanas viņam neko nedos. Tāpat arī nomāktam cilvēkam parasti nepietiek tikai ar sarunām. Jāsāk ir ar bioķīmiskā līdzsvara atjaunošanu smadzenēs.”

[Attēls 10. lpp.]

Cilvēki, ko nomāc negatīvas domas, var rast stiprinājumu Bībelē