Augstu vērtēsim savas unikālās dāvanas

CILVĒKA fiziskās spējas ir neparasti daudzpusīgas. Nevienam dzīvniekam nav tik plašs spēju spektrs kā mums. Viens no šīs daudzpusības iemesliem ir vertikālā stāja, kas mums ļauj pārskatīt plašāku apkārtni un atbrīvo rokas visdažādāko uzdevumu veikšanai. Iedomājieties, cik ierobežotas būtu mūsu iespējas darboties, ja mums būtu jāstaigā četrrāpus!

Vēl viena brīnišķīga dāvana ir mūsu smalkā jušanas sistēma, kurai šajā rakstā būs veltīta galvenā uzmanība. Gan mūsu plaukstas, gan ausis, gan acis, gan smadzenes piedalās apkārtējās pasaules uztveršanā un izzināšanā. Aplūkosim katru no šiem elementiem atsevišķi.

Cilvēka plauksta

Cilvēka rokas un jo īpaši plaukstas ir izcils un ārkārtīgi precīzs instruments. Ar tām mēs varam ievērt adatā diegu un vēzēt cirvi, gleznot portretu un spēlēt klavieres. Plaukstas ir arī ļoti jutīgas. Pietiek ar īsu pieskārienu virsmai, lai mēs varētu noteikt, kas tas ir par materiālu — kažokāda, papīrs, metāls, ūdens vai koks. Mūsu plaukstas nav tikai rīks priekšmetu satveršanai un manipulācijām ar tiem. Tās palīdz iegūt informāciju par pasauli, kurā dzīvojam, kā arī paust emocijas, piemēram, sirsnību un mīlestību.

Kāpēc plauksta ir tik izveicīga, izteiksmīga, jutīga un daudzfunkcionāla? Iemeslu ir daudz, bet tuvāk aplūkosim četrus no tiem.

1. Pa abām kopā mūsu plaukstās ir vairāk nekā 50 kaulu. Tā ir aptuveni ceturtā daļa no visiem mūsu skeleta kauliem. Visi plaukstas elementi — kauli, locītavas, saites — atjautīgi ir savienoti tā, lai piešķirtu plaukstai ārkārtīgu lokanību.

2. Mums ir īkšķis, ko var nostādīt pretī pārējiem pirkstiem. Starp īkšķi un plaukstas pamatu ir seglveida locītava, kur savienojas divas savstarpēji perpendikulāras seglveida virsmas. Pateicoties šai locītavai, kā arī muskuļiem un citām struktūrām, īkšķis ir apbrīnojami kustīgs un stiprs.

3. Muskuļus, kas kustina plaukstu, var iedalīt trīs grupās. Spēcīgākie no tiem ir atliecējmuskuļi un saliecējmuskuļi, kas izvietoti apakšdelmā un kustina pirkstus ar cīpslu starpniecību. Ja šie muskuļi atrastos pašā plaukstā, grūti pat iztēloties, cik masīva un neveikla tā būtu! Trešo grupu veido daudz mazāki muskuļi, kas atrodas plaukstā un ļauj izdarīt ar pirkstiem ļoti smalkas un precīzas kustības.

4. Mūsu pirksti ir kā dzīvi sensori — to galos ir ap 2500 receptoriem uz kvadrātcentimetru. Turklāt šie receptori ir dažādi, un katrs veids pilda savu uzdevumu, dodot mums iespēju sajust struktūru, temperatūru, mitrumu, vibrāciju, spiedienu un sāpes. Pirksts ir jutīgāks par visiem cilvēka radītajiem taustes sensoriem.

 Cilvēka auss

Daži dzīvnieki gan spēj saklausīt skaņas, kuras cilvēka dzirde neuztver, taču, pēc audioekspertu vārdiem, cilvēka ausis un smadzenes ir neparasti iespaidīga kombinācija. Mūsu dzirde ļauj izšķirt skaņas skaļumu, augstumu un toni un aptuveni noteikt, kādā virzienā un attālumā atrodas tās avots. Normālais cilvēka dzirdes diapazons ir apmēram no 20 līdz 20 tūkstošiem hercu jeb skaņas svārstību sekundē. Vislabāk mēs dzirdam skaņu 1000 līdz 5000 hercu diapazonā. Turklāt cilvēks ir spējīgs pamanīt frekvences izmaiņu pat par vienu vienīgu hercu, teiksim, no 440 herciem uz 441 hercu.

Ja auss ir vesela, tās jutīgums ir tik augsts, ka tā var uztvert skaņu, pat ja gaisa svārstību amplitūda pie bungplēvītes nepārsniedz atoma diametru. Saskaņā ar kāda universitātes kursa materiāliem, ”cilvēka dzirdes spēja tuvojas jutīguma teorētiskajai fiziskajai robežai. ..daudz lielākam jutīgumam pret skaņu nebūtu jēgas, jo tad mūsu ausīs nemitīgi skanētu vairs vienīgi [gaisa atomu un molekulu haotiskās kustības radītā] sīkšana”.

Bungplēvītes svārstību enerģiju mehāniski pastiprina dzirdes kauliņu ķēde, kas darbojas kā sviru sistēma. Šie kauliņi, ko sauc par āmuriņu, laktiņu un kāpslīti, pārvada skaņas svārstības uz iekšējo ausi. Bet ja nu mūsu ausis piepeši sasniedz apdullinošs troksnis? Tādā gadījumā iedarbojas īpašs aizsargmehānisms: vairāki muskuļi saraujas, ietekmējot dzirdes kauliņu stāvokli un samazinot sistēmas svārstības. Tomēr mūsu ausis nav paredzētas tam, lai izturētu ilgstošu pārmērīgi stipras skaņas iedarbību. Pārlieku skaļš troksnis ar laiku var neatgriezeniski bojāt dzirdi, tāpēc ir svarīgi rūpēties par šo ”brīnišķi radīto” dāvanu, ko mums devis Radītājs. (Psalms 139:14.)

 Dzirdes sistēma mums palīdz noteikt arī skaņas avotu. Lai pildītu šo funkciju, līdzdarbojas dažādi faktori: sava loma ir gan ārējās auss gliemežnīcas formai un rievām, gan attālumam starp abām ausīm, gan smadzeņu gandrīz neticamajām ”skaitļošanas” spējām. Piemēram, ja skaņa, ko saklausām ar vienu ausi, ir mazliet vājāka nekā tā, kas nonāk līdz otrai ausij, vai ja vienu ausi skaņa sasniedz kaut tikai par 30 sekundes miljondaļām ātrāk nekā otru, smadzenes tūlīt vērš mūsu skatienu skaņas avota virzienā.

Iedomājieties, ko tas no mums prasītu, ja nepieciešamie aprēķini būtu jāizdara apzināti! Mums būtu jābūt augsta līmeņa matemātiķiem, kas prot rēķināt zibens ātrumā. Ja kāds izgudrotājs uzbūvētu mākslīgu dzirdes sistēmu, kas kaut vai attāli līdzinātos tai, ko mums ir devis Radītājs, viņš noteikti saņemtu neskaitāmus cildinājumus. Bet cik bieži var dzirdēt, ka cilvēki dod pienācīgo godu Dievam par viņa brīnumainajiem darbiem? (Romiešiem 1:20.)

Cilvēka acs

Pēc speciālistu vērtējuma, cilvēks ar labu redzi aptuveni 80 procentus informācijas par apkārtējo pasauli iegūst ar acu starpniecību. Mūsu redzes sistēma ļauj mums redzēt pasauli krāsās un trīs dimensijās, sekot ar skatienu kustīgam objektam bez ātrām acu kustībām un izšķirt regulārus rakstus un formas. Pie tam mēs spējam redzēt dažādas intensitātes apgaismojumā.

Šī pēdējā spēja ir atkarīga no vairākiem palīgmehānismiem. Piemēram, acs zīlīte spēj izplesties, tās diametram palielinoties no 1,5 līdz 8 milimetriem, un līdz ar to gaismas daudzums, kas iekļūst acī, var trīsdesmitkārtīgi pieaugt. Acs lēca fokusē gaismas starus uz tīklenes, koncentrējot gaismas enerģiju un tā pastiprinot to līdz pat 100 tūkstošiem reižu. Tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst bez aizsardzības līdzekļiem skatīties tieši saulē.

Tīklenē atrodas divu veidu gaismjutīgās šūnas jeb fotoreceptori — vālītes (aptuveni 6 miljoni), kas atbild par krāsu redzi un augstu izšķirtspēju, un nūjiņas (120—140 miljoni), kas ir vairāk nekā tūkstoš reižu jutīgākas par vālītēm un ļauj mums redzēt vājā apgaismojumā. Optimālos apstākļos nūjiņa spēj uztvert pat vienu atsevišķu fotonu (gaismas elementārdaļiņu).

Vēl kāds adaptācijas mehānisms ir saistīts ar neironiem, kas ir savienoti ar vālītēm un nūjiņām. Tie adaptējas ”dažu sekunžu laikā, uzlabojot nakts redzi 10 un vairāk reižu”, raksta Amerikas Optometrijas biedrība. ”Neironu adaptācija nodrošina tādu efektu, it kā mums būtu fotoaparāts, kurā vienlaikus ir pieejama gan zemas, gan augstas gaismjutības filmiņa.”

Cilvēki konstruē foto un video kameras, skenerus un datorus līdz ar visu nepieciešamo programmatūru, taču sasniegtais integrācijas un komplicētības līmenis ir visai zems, ja šos cilvēku izgudrojumus salīdzina ar mūsu jušanas sistēmu. Padomājiet: vai ir saprātīgi nesalīdzināmi pārākos bioloģiskos mehānismus, ar kuriem mēs esam apveltīti, piedēvēt aklai nejaušībai, kā to dara evolucionisti? Kāds dievbijīgs vīrs, vārdā Ījabs, kurš dzīvoja pirms gadu tūkstošiem, par cilvēka organismu zināja daudz mazāk par mums, tomēr sirds viņu skubināja vērsties pie Dieva ar vārdiem: ”Tavas rokas ir mani.. ar apdomu radījušas.” (Ījaba 10:8.)

Cilvēka smadzenes

Smadzenes ar pārsteidzošu efektivitāti atšifrē signālu straumi, ko tās ar nervu starpniecību saņem no maņu orgāniem. Turklāt tās salīdzina šos signālus ar informāciju, kas glabājas atmiņā. Piemēram, kāda smarža var acumirklī likt smadzenēm atsaukt atmiņā sen aizmirstu notikumu. Tāpat arī, ja jūs ieraugāt niecīgu daļiņu no kaut kā pazīstama, teiksim, sava kaķa astes galiņu, smadzenes uzreiz papildina ainu ar trūkstošajām detaļām, un jūs zināt, ka tur ir jūsu kaķis.

Protams, smadzenēs nav iepriekš ieprogrammēti kaķu attēli, tāpat kā tajās nav ieprogrammēta rozes smarža, tekoša ūdens čala, sajūta, ko rada pieskāriens kažokādai, un tā tālāk. Smadzenes to visu iemācās atpazīt pieredzes ceļā. To apstiprina gadījumi ar cilvēkiem, kas piedzimuši neredzīgi, bet vēlāk ar operācijas  vai citas ārstēšanas palīdzību ieguvuši redzes spēju. Viņu smadzenēm ir jāmācās interpretēt vizuālo signālu plūsmu, ko tās sāk saņemt. Kā tās tiek galā ar šo uzdevumu?

Šādi cilvēki drīz sāk izšķirt krāsas, kustību un vienkāršas formas, bet pēc tam progress nav visiem vienāds. Mazi bērni parasti veiksmīgi turpina mācīties, bet pieaugušajiem bieži rodas grūtības. Pat spēja pazīt sejas viņiem lielākoties attīstās ļoti vāji, un diemžēl, kā norāda Kalifornijas Tehnoloģiskā institūta (ASV) Koha laboratorija, daudziem pieaugušajiem, kas ”izārstēti” no akluma, ”sākotnējo eiforiju nomaina vilšanās un dezorientācija jauniegūtās redzes dēļ, un nereti tas viņiem izraisa dziļu depresiju”.

Šie fakti palīdz labāk saprast, cik apbrīnojama bija tā dziedināšana, ko veica Jēzus Kristus, kad viņš bija uz zemes. Neredzīgie un nedzirdīgie, kurus viņš izdziedināja, ne tikai sāka redzēt un dzirdēt, bet arī spēja pazīt apkārtējās ainas un skaņas. Tāpat arī mēmie sāka normāli runāt, kas ir īpaši neparasti, ja viņi nekad mūžā vēl nebija runājuši. (Mateja 15:30; Marka 8:22—25; Lūkas 7:21, 22.) Nav šaubu, ka nevienam no tiem, kam Jēzus atdeva redzi, neiestājās depresija. Viens no izdziedinātajiem cilvēkiem pēc tam drosmīgi aizstāvēja Jēzu, teikdams viņa reliģiskajiem pretiniekiem: ”Ne mūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis. Ja viņš nebūtu no Dieva, viņš neko nevarētu darīt.” (Jāņa 9:1—38.)

Nākamajā rakstā būs runa par dažām no mūsu morāli ētiskajām īpašībām, piemēram, drosmi un mīlestību. Vai esat kādreiz domājis, kāpēc cilvēki šajā ziņā būtiski atšķiras no dzīvniekiem? Šādu unikāli cilvēcisku īpašību esamība rada grūti atrisināmu problēmu tiem, kas grib pierādīt, ka cilvēks nav nekas vairāk kā augstu attīstīts dzīvnieks.

[Papildmateriāls 7. lpp.]

MŪSU APBRĪNOJAMĀS SMADZENES

Kā mūsu smadzenes jūt, dzird, redz un saož? Zinātne to joprojām nespēj līdz galam izskaidrot. Smadzenēs nav nekāda ”ekrāna”, uz kura tiktu reproducēts uztvertais attēls, raksta zinātnieks Džeralds Šrēders, un ”nav skaidrs, kā jūs redzat vārdus, ko patlaban lasāt”.

Viņš izsaka arī šādu atzinumu: ”Atklājumi, kas liecina par tik sarežģītiem smadzeņu darbības principiem, kādus agrāk mēs pat iedomāties nevarējām, liek apšaubīt vienkāršoto teoriju par nejaušu dzīvības evolūciju. [..] Ja Darvins būtu zinājis, kāda gudrība ir apslēpta dzīvībā, esmu pārliecināts, ka viņš būtu izvirzījis gluži citādu teoriju.”

[Shēma/Attēli 5. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Kauli

Seglveida locītava

Muskuļi

Jutīga tauste

[Attēls]

Kas padara mūsu plaukstas tik izveicīgas?

[Attēls 7. lpp.]

Smadzenes apstrādā no maņu orgāniem saņemtos signālus un salīdzina tos ar informāciju, kas glabājas atmiņā