Es esmu dzimis 1935. gadā. Mana dzimtā Dārlastona atrodas Anglijas apgabalā, kas savulaik bija pazīstams ar daudzām metāllietuvēm un citām rūpnīcām, no kuru dūmeņiem pastāvīgi vēlās melnu dūmu mutuļi. Kad man bija kādi četri gadi, Jehovas liecinieki maniem vecākiem sāka mācīt Bībeli. Sasniedzis pusaudža vecumu, es pilnībā pārliecinājos, ka Bībelē ir atrodama patiesība, un 1952. gadā, kad man bija 16 gadu, kristījos.

Apmēram tajā pašā laikā es sāku apgūt komerczinības un strādāt lielā uzņēmumā, kas ražoja dažādus darbarīkus un automobiļu detaļas. Man ļoti patika mans darbs, un man uzņēmumā tika solīts svarīgs amats.

Reiz rajona pārraugs man palūdza sākt vadīt draudzes grāmatstudiju Vilenholā, un tad es sapratu, ka man jāpieņem svarīgs lēmums. Draudzes grāmatstudija notika darbadienas vakarā, bet darbadienās es apmeklēju nevis Vilenholas, bet Bromsgrovas draudzes sapulces, jo es strādāju Bromsgrovā, no kurienes līdz Vilenholai ir mazliet vairāk nekā trīsdesmit kilometri. Uz Vilenholas draudzes sapulcēm es gāju nedēļas nogalēs, kad ierados vecāku mājās.

Ja es atsauktos uz rajona pārrauga lūgumu, man būtu jāatstāj darbs, kas man tik ļoti patika. Es vēlējos atbalstīt Jehovas organizāciju, tāpēc piekritu vadīt draudzes grāmatstudiju Vilenholā. Tas bija sākums dzīves ceļam, kuru iet mani aicināja Jehova un kuru es ne mirkli neesmu nožēlojis.

Bromsgrovas draudzē es biju iepazinies ar Enu — jauku, garīgi noskaņotu kristieti. 1957. gadā mēs apprecējāmies. Mēs abi kopā bijām pionieri, speciālie pionieri, apmeklējām un stiprinājām draudzes, un abi kopā arī sākām kalpot Bētelē, kur kalpojam joprojām. Visu mūžu Ena man ir sniegusi nenovērtējamu atbalstu.

1966. gadā mēs mācījāmies Gileādas skolā, kur bijām iekļauti 42. grupā. Pēc skolas  absolvēšanas mūs nosūtīja uz Malāviju — zemi, ko iedzīvotāju laipnības un viesmīlības dēļ dēvē par Āfrikas silto sirdi. Mums pat prātā nevarēja ienākt, ka pavisam drīz mums no turienes liks doties prom.

Malāvijā mēs ieradāmies 1967. gada 1. februārī. Pirmo mēnesi mēs pavadījām, mācoties čičevu — Malāvijā visvairāk izplatīto valodu —, un pēc tam sākām apmeklēt draudzes, jo es biju iecelts par ceļojošo pārraugu. Mēs pārvietojāmies ar iespaidīga izmēra apvidus auto, kas, pēc dažu domām, varēja braukt pa pilnīgu bezceļu un pat šķērsot upes. Bet īstenībā mēs knapi tikām pāri urdziņām. Reizēm mēs nakšņojām kleķa būdās ar salmu jumtu. Lietus sezonā zem šādu būdu jumta bija jāizstiepj brezents, lai uz galvas netecētu ūdens. Tomēr mēs bijām gatavi paciest visas neērtības, jo mums patika mūsu kalpošana.

Jau aprīlī bija jūtams, ka valstī kaut kas briest. Es noklausījos Malāvijas prezidenta Heistingsa Bandas uzstāšanos radio. Viņš paziņoja, ka Jehovas liecinieki nemaksājot nodokļus un kūdot pret valdību. Protams, tie bija salti meli. Mēs visi sapratām, ka īstenībā pret mums vēršas mūsu politiskās neitralitātes dēļ. Sevišķi asu reakciju izraisīja Jehovas liecinieku atteikšanās iegādāties partijas biedra kartes.

Septembrī, kā varēja lasīt laikrakstā, prezidents apsūdzēja Jehovas lieciniekus nemieru izraisīšanā. Uzstādamies partijas kongresā, kurā bija pieņemta rezolūcija, ka Jehovas liecinieki ir jāaizliedz, viņš paziņoja, ka valdība nekavējoties izskatīs šo jautājumu un attiecīgi rīkosies. 20. oktobrī aizliegums stājās spēkā. Pavisam drīz pēc tam Bētelē ieradās  policisti un imigrācijas ierēdņi, lai slēgtu Bēteli un izraidītu misionārus no valsts.

Mūs ar Enu apcietināja. Trīs dienas mēs pavadījām cietumā, un pēc tam mūs izraidīja uz Lielbritānijas koloniju Maurīciju. Taču Maurīcijas varas iestādes mums neļāva tur uzturēties misionāru statusā. Tāpēc organizācija mūs nosūtīja uz Zimbabvi (toreizējo Rodēziju). Diemžēl arī šajā valstī mūs negribēja ielaist. Imigrācijas ierēdnis mums dusmīgi teica: ”Jums aizliedza palikt Malāvijā, jums neļāva uzturēties Maurīcijā, un šeit jūs gribat iebraukt tikai tāpēc, ka citur jūs neņem!” To izdzirdējusi, Ena sāka raudāt. Izskatījās, ka mēs nekur neesam vēlami. Tajā brīdī es gribēju pagriezties un taisnā ceļā doties atpakaļ uz Angliju. Tomēr mēs nepadevāmies, un beigu beigās imigrācijas dienests mums atļāva pārnakšņot Zimbabves Bētelē, bet ar noteikumu, ka nākamajā dienā mēs piesakāmies imigrācijas dienesta pārvaldē. Mums vairs nebija spēka, bet mēs nezaudējām ticību, ka Jehova mums palīdzēs. Nākamās dienas pēcpusdienā mēs negaidīti saņēmām atļauju palikt Zimbabvē. Es vēl arvien atceros savu sajūtu — man bija pilnīgi skaidrs, ka mūs vada Jehova.

Zimbabves Bētelē man uzdeva strādāt kalpošanas nodaļā un gādāt par Malāvijas un Mozambikas draudzēm. Mūsu ticības biedri Malāvijā tika vajāti un pieredzēja ārkārtīgi nežēlīgu izturēšanos. Manos pienākumos ietilpa Malāvijas rajona pārraugu ziņojumu tulkošana angļu valodā. Reiz, kad es līdz vēlai naktij tulkoju kādu ziņojumu, kurā bija stāstīts par neiedomājamo varmācību, kas jāpieredz brāļiem un māsām, es neizturēju un sāku raudāt. * Šie brāļi un māsas nezaudēja ticību un palika nelokāmi pat tik briesmīgos apstākļos, un tas mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. (2. Kor. 6:4, 5.)

Mēs darījām visu iespējamo, lai garīgo uzturu saņemtu gan tie ticības biedri, kas bija palikuši Malāvijā, gan tie, kas bija devušies bēgļu gaitās uz Mozambiku. Bēteles darbinieki, kas tulkoja Bībeles literatūru čičevā, bija pārcēlušies uz Zimbabvi. Kāds brālis, kam piederēja liela lauku saimniecība, uz savas zemes uzbūvēja ēkas, kur šie tulkotāji varēja dzīvot un strādāt. Pateicoties tam, brāļi un māsas joprojām varēja saņemt Bībeles literatūru savā valodā.

Zimbabves Bētele parūpējās, lai rajona pārraugi, kas darbojās Malāvijā, varētu ik gadu Zimbabvē apmeklēt apgabala kongresu, kurā runas tika teiktas čičevā. Kongresā viņi saņēma visu runu uzmetumus, un, atgriezušies Malāvijā, viņi paši uzstājās ar šīm runām draudzēs. Vienu gadu, kad šie drosmīgie rajona pārraugi atkal bija ieradušies Zimbabvē, viņi pat varēja mācīties valstības kalpošanas kursos.

1975. gada februārī es devos uz Mozambiku, lai tur bēgļu nometnēs apciemotu Jehovas lieciniekus, kas bija atbēguši no Malāvijas. Bija ļoti iepriecinoši redzēt, ka viņi gāja kopsolī ar visu pārējo Jehovas organizāciju. Piemēram, tāpat kā visā pasaulē, arī tur draudzēs bija sākuši darboties teokrātiski iecelti draudzes vecākie. Šie brāļi uzstājās ar publiskajām runām, kā arī organizēja dienas panta un Sargtorņa apspriešanu un pat kongresus. Viņi nometnēs bija izveidojuši tādu pašu kārtību, kāda pastāvēja kongresos, proti, arī bēgļu nometnēs tika gādāts par ēdināšanu, tīrību un drošību. Ar Jehovas svētību viņi bija daudz ko panākuši, un šis brauciens mani pašu ļoti stiprināja.

70. gadu otrajā pusē par Malāvijas Jehovas lieciniekiem sāka rūpēties Zambijas Bētele. Bet, tāpat kā daudzi citi, arī es nebeidzu domāt par šiem ticības biedriem un lūgt par viņiem Jehovu. Ne reizi vien es kā Zimbabves filiāles komitejas loceklis kopā ar citiem Malāvijas, Dienvidāfrikas Republikas un Zambijas brāļiem, kam bija uzticēti svarīgi pienākumi, tikos ar galvenās pārvaldes pārstāvjiem,  un mēs ikreiz apspriedām, ko vēl varētu darīt Malāvijas Jehovas liecinieku labā.

Ar laiku vajāšana Malāvijā mazinājās. Tie, kas bija devušies bēgļu gaitās, pamazām sāka atgriezties, bet tie, kas bija palikuši valstī un pieredzējuši lielu nežēlību, atviegloti uzelpoja. Kaimiņvalstis cita pēc citas atcēla ierobežojumus, kādi bija noteikti mūsu darbībai, un oficiāli atzina Jehovas lieciniekus. Mozambikā tas notika 1991. gadā. Bet kad Malāvijā vairs netiks ierobežota reliģijas brīvība? Šis jautājums mums neizgāja no prāta.

Galu galā politiskā situācija Malāvijā mainījās, un 1993. gadā valdība Jehovas liecinieku darbības aizliegumu atcēla. Drīz pēc tam kāds misionārs sarunā ar mani painteresējās: ”Vai jūs dosieties atpakaļ uz Malāviju?” ”Nē, nē, es esmu par vecu,” es atbildēju (man tobrīd bija jau 59 gadi). Bet tajā pašā dienā mēs saņēmām faksu no Vadošās padomes. Mūs aicināja atgriezties Malāvijā!

Pieņemt šādu lēmumu nebija viegli. Mums patika kalpot Zimbabvē, turklāt mēs te bijām iedzīvojušies un ieguvuši daudz brīnišķīgu draugu. Vadošā padome rakstīja, ka tad, ja mēs gribam palikt Zimbabvē, mēs to drīkstam darīt. Tātad mums nevarētu pārmest, ja mēs nebrauktu prom. Atceros, ka es toreiz domāju par Ābrahāmu un Sāru, kas, būdami jau gados, paklausīja Jehovas norādījumam un atstāja savu ērto dzīvi. (1. Moz. 12:1—5.)

Mēs izlēmām sekot Jehovas organizācijas vadībai un atgriezties Malāvijā. Tur mēs ieradāmies 1995. gada 1. februārī — tieši 28 gadus pēc tam, kad pirmo reizi bijām spēruši kāju uz šīs Āfrikas zemes. Tika izveidota Malāvijas filiāles komiteja, kurā biju es un vēl divi brāļi, un mēs tūlīt pat sākām organizēt vietējo Jehovas liecinieku darbību.

Ir bijis tāds prieks vērot, kā Jehova svētī sludināšanu Malāvijā! 1993. gadā šajā zemē bija apmēram 30 tūkstoši sludinātāju, bet 1998. gadā — jau pāri 42 tūkstošiem. * Tā kā mūsu darbība strauji vērsās plašumā, bija vajadzīga lielāka filiāle, un Vadošā padome apstiprināja plānu uzbūvēt jaunu filiāli. Lilongvē tika nopirkts 12 hektāru liels zemesgabals, un mani norīkoja darbā būvniecības komitejā.

Jau 2001. gada maijā notika jaunās filiāles  veltīšana Jehovam. Uz to bija ieradies Vadošās padomes loceklis Gajs Pīrss. Svinīgajā pasākumā bija klāt pāri par diviem tūkstošiem vietējo Jehovas liecinieku, no kuriem lielākā daļa bija kristīti vairāk nekā 40 gadu. Mūsu darbības aizlieguma laikā viņi bija izturējuši neaprakstāmas grūtības. Šie brāļi un māsas bija trūcīgi, bet garīgā ziņā — bezgala bagāti. Kad viņi apstaigāja jauno Bēteli, viņi dziedāja mūsu dziesmas, tās ietērpdami afrikāņu ritmos un krāšņās harmonijās, un viņu balsis pieskandināja visas ēkas. Es to nekad neaizmirsīšu. Bija skaidri redzams, ka Jehova svētī ikvienu, kas pārbaudījumos paliek nelokāms.

Pēc filiāles pabeigšanas cita pēc citas tika būvētas valstības zāles, un man bieži uzticēja uzstāties ar runu, kurā jaunā zāle tika veltīta Jehovam. Malāvijā tika īstenota paātrinātas valstības zāļu celtniecības programma, kas paredzēta valstīm ar ierobežotiem resursiem. Iepriekš daudzās vietās Jehovas liecinieki bija rīkojuši sapulces no eikaliptiem uzslietās būdās, kuras bija apjumtas ar salmu mašām un kurās apmeklētājiem bija jāsēž uz gariem kleķa soliem. Kopš tika īstenota minētā programma, brāļi paši būvēja cepļus, dedzināja ķieģeļus un no tiem cēla skaistus sapulču namus. Tomēr viņi negribēja atteikties no garajiem soliem, jo, kā mēdz teikt, uz sola vienmēr ir vieta vēl kādam.

Bija prieks redzēt arī, kā Jehova veicina savu kalpu garīgo izaugsmi. Gados jauni vietējie brāļi bija ļoti atsaucīgi, un, izmantojot iespējas, ko sniedz teokrātiskā izglītība, viņi ātri apguva jaunas prasmes un iemaņas. Tāpēc viņiem tika uzticēti svarīgi pienākumi gan Bētelē, gan draudzēs. Draudzes stiprināja arī jauniecelti vietējie rajona pārraugi. Daudzi no viņiem bija precējušies, un, par spīti sabiedrībā pieņemtajiem uzskatiem un reizēm pat tuvinieku skubinājumiem laist pasaulē bērnus, viņi tomēr izvēlējās darīt vairāk kalpošanā Jehovam.

Mēs ar Enu Āfrikā bijām pavadījuši jau 52 gadus, un man bija sākusi klibot veselība. Malāvijas filiāle ieteica, lai mūs pārceļ uz Lielbritāniju, un Vadošā padome šo lūgumu apstiprināja. Mums bija žēl atstāt Āfriku. Tagad mēs dzīvojam Lielbritānijas Bētelē, un te par mums labi rūpējas.

Esmu pārliecināts, ka lēmums ļaut Jehovam mani vadīt pa dzīves ceļu ir bijis vislabākais lēmums, ko esmu pieņēmis. Diezin kā būtu izvērtusies mana dzīve, ja es būtu paļāvies uz savu saprašanu! Jehova daudz labāk zina, kas cilvēkam jādara, lai viņa ceļš būtu līdzens. (Sāl. pam. 3:5, 6.) Agrā jaunībā mani aizrāva darbs lielā uzņēmumā, un man bija interesanti iepazīties ar tā darbības principiem. Bet Jehovas starptautiskā organizācija man ir dāvājusi iespējas, kas man ir sagādājušas daudz lielāku gandarījumu. Kalpošana Jehovam man dzīvē patiešām ir sniegusi īstu piepildījumu.