Runājot par Jēzus un divu noziedznieku sodīšanu ar nāvi pie moku staba, Bībelē ir teikts: ”Jūdi lūdza, lai Pilāts pavēlētu salauzt notiesātajiem kājas un noņemt viņu līķus.” (Jāņa 19:31.)

Saskaņā ar ebreju likumiem, ja noziedznieks bija sodīts ar nāvi pie moku staba, viņa līķi nedrīkstēja atstāt karājamies ”pa nakti pie koka”. (5. Mozus 21:22, 23.) Acīmredzot ebreji šo likumu attiecināja arī uz tiem notiesātajiem, ko ar nāvi pie staba sodīja romieši. Ja Jēzum un vēl diviem notiesātajiem tiktu salauztas kājas, viņu nāve iestātos ātrāk un viņus varētu apglabāt pirms sabata, kas sākās pēc saulrieta.

Daudzos gadījumos, kad notiesātajam bija piespriests nāvessods pie moku staba, viņu pie tā pienagloja, caururbjot viņa rokas un kājas. Kad stabu pacēla vertikāli, notiesātais karājās, ciezdams neaprakstāmas sāpes, jo ķermeņa svara dēļ tika plēstas brūces pienaglotajās rokās un kājās. Lai ievilktu elpu, viņam bija jāizslienas taisnam, atspiežoties pret naglu (vai naglām) viņa kājās. Taču, ja viņa kājas būtu salauztas, viņš to nespētu un ļoti drīz nomirtu nosmakšanas vai sāpju šoka dēļ.

Dāvids ar lingu un akmeni nonāvēja milzi Goliātu. Acīmredzot viņš bija iemācījies rīkoties ar šo ieroci zēna gados, kad ganīja aitas. (1. Samuēla 17:40—50.)

Linga ir attēlota gan senās Ēģiptes, gan Asīrijas mākslā. Tā bija ādas sloksne vai aukla, kurai vidusdaļā bija izveidota ādas vai auduma ”kabatiņa”. Šajā ”kabatiņā” karavīrs ielika gludu, apaļu akmeni, kura diametrs bija apmēram 5 līdz 8 centimetri un svars aptuveni 250 grami. Viņš strauji iegrieza lingu sev virs galvas un tad palaida vienu tās galu vaļā, ļaujot akmenim ar lielu sparu triekties taisni mērķī.

Tuvajos Austrumos arheoloģiskajos izrakumos ir atrasts bezgala daudz lingu akmeņu, ko senatnē izmantoja karadarbībā. Veikla karavīra mests akmens varēja lidot ar ātrumu 160 līdz 240 kilometri stundā. Nav vienprātības jautājumā par to, vai lingas mests akmens varēja aizšauties tikpat tālu kā bulta, taču ir pilnīgi skaidrs, ka šis ierocis bija tikpat nāvējošs. (Soģu 20:16.)