Lai kādu darbu jūs strādātu — garīgu, fizisku vai gan vienu, gan otru —, atcerieties: ”Visam grūtam darbam atlec savi augļi.” (Salamana Pamācības 14:23, Bībeles 1825. gada izdevums.) Par kādiem augļiem ir runa? Viens ieguvums ir tas, ka, cītīgi strādājot, mēs varam nodrošināt sevi ar dzīvei nepieciešamo. Protams, Dievs ir apsolījis, ka viņš gādās par tiem, kas no sirds viņam kalpo. (Mateja 6:31, 32.) Bet viņš arī gaida, ka mēs ieguldīsim pūles, lai godīgi nopelnītu iztiku. (2. Tesalonikiešiem 3:10.)

Tātad mēs varam uzskatīt darbu par līdzekli noteikta mērķa sasniegšanai. ”Apziņa, ka tu spēj pats sevi uzturēt, ir patiešām patīkama,” uzsvēra Džošua, kam ir 25 gadi, un piebilda: ”Ja tu vari segt savus izdevumus, tad tavs darbs ir sasniedzis savu mērķi.”

Turklāt cilvēkam, kas cītīgi strādā, aug pašcieņa. Smagi strādāt galu galā nozīmē kārtīgi pūlēties, lai darbs tiktu padarīts. Ja mēs disciplinējam sevi, lai paveiktu uzdoto darbu, arī tādu, kas šķiet garlaicīgs vai sarežģīts, mēs izjūtam gandarījumu, kuru sniedz apziņa, ka esam darījuši labāko, ko spējam. Mēs esam pārvarējuši tieksmi izvēlēties vieglāko ceļu. (Salamana Pamācības 26:14.) Tāpēc var teikt, ka darbs sagādā dziļu gandarījumu. ”Man patīk tā sajūta, kāda man ir pēc garas darba dienas,” sacīja iepriekšējā rakstā minētais Ērons, piebilzdams: ”Es varbūt esmu ļoti noguris un citi manu darbu varbūt nav pat ievērojuši, bet es apzinos, ka esmu izdarījis kaut ko vērtīgu.”

Bībelē ir atzinīgi runāts par ”vīru savā darbā tikušu” un par sievieti, kas ”strādā labprāt ar savām rokām”. (Salamana Pamācības 22:29; 31:13, LB-1825.) Protams, neviens nekļūst prasmīgs automātiski, un reti kuram patīk darīt to, ko viņš lāgā neprot. Iespējams, tāpēc daudziem nepatīk viņu darbs. Viņi nav pietiekami pūlējušies kļūt tajā prasmīgi.

Patiesībā prieku var sagādāt gandrīz jebkurš darbs, ja cilvēkam ir pareiza prāta nostāja, proti, ja viņš vēlas iemācīties to darīt labi. ”Ja tu strādā pēc labākās sirdsapziņas un pēc tam redzi rezultātus, tu jūties ļoti apmierināts. Bet, ja tu īpaši nepūlies vai izdari tikai pašu minimumu, tev nekad nav šīs sajūtas,” ir secinājis 24 gadus vecais Viljams.

Nebūtu pareizi domāt tikai par atalgojumu, kādu jūs saņemat. Pievērsiet uzmanību arī šādiem jautājumiem: ”Kāpēc šis darbs ir vajadzīgs? Kas notiktu, ja tas netiktu izdarīts vai arī tiktu izdarīts nepareizi? Ko mans darbs sniedz citiem cilvēkiem?”

Īpaši derīgi ir domāt par pēdējo jautājumu, jo vislielāko gandarījumu darbs sagādā tad, ja mēs zinām, ko tas sniedz citiem. Jēzus ir teicis: ”Lielāka laime ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.) Ja mēs čakli strādājam, no tā var iegūt ne tikai klienti un mūsu darba devēji, bet arī daudzi citi, to vidū mūsu ģimenes locekļi un cilvēki, kas ir nonākuši trūkumā.

Ģimenes locekļi. Ja vīrs cītīgi strādā, lai apgādātu ģimeni, viņa ģimenes locekļiem ieguvums ir divējāds. Pirmkārt, viņš nodrošina savu ģimeni ar dzīvei nepieciešamo — ar uzturu, apģērbu un pajumti. Tā vīrs pilda Dieva uzticēto pienākumu ”gādāt par savējiem”. (1. Timotejam 5:8.) Otrkārt, strādīgs tēvs ar savu priekšzīmi māca, cik svarīgs ir cītīgs darbs. Iepriekšējā rakstā minētais Šeins stāstīja: ”Ja ir runa par attieksmi pret darbu, mans tēvs ir lielisks paraugs. Viņš ir krietns cilvēks, kas visu mūžu ir smagi strādājis, lielākoties par namdari. No viņa es iemācījos, ka roku darbam ir liela vērtība un ka ir lieliski būvēt un izgatavot kaut ko tādu, ko ļaudis varēs izmantot.”

Tie, kas nonākuši trūkumā. Apustulis Pāvils deva kristiešiem padomu ”cītīgi strādāt.., jo tad.. varēs dalīties ar to, kas ir trūkumā”. (Efesiešiem 4:28.) Ja mēs čakli strādājam, lai apgādātu sevi un savu ģimeni, mēs, iespējams, varam palīdzēt tiem, kam neklājas viegli. (Salamana Pamācības 3:27.) Tātad cītīgs darbs mums sniedz iespēju būt dāsniem pret citiem, un tas mums ļauj justies laimīgiem.

Jēzus savā slavenajā Kalna runā aicināja: ”Ja kāds, kam ir vara, liek tev iet vienu jūdzi, ej ar viņu divas.” (Mateja 5:41.) Kā šajos vārdos ietverto principu ikviens var izmantot savā darbā? Meklējiet iespējas darīt vairāk, nekā no jums tiek prasīts, nevis dariet tikai minimumu. Izvirziet personiskus mērķus, piemēram, mēģiniet savu darbu padarīt labāk vai ātrāk, nekā no jums tiek gaidīts. Ja jūs visos sīkumos labi padarāt savu darbu, jūs varat būt lepni.

Cilvēks, kas ir gatavs darīt vairāk, visdrīzāk arī gūs prieku no sava darba. Kāpēc tā ir? Tāpēc, ka viņš pats nosaka savu rīcību — darīt vairāk ir viņa paša lēmums, neviens viņu uz to nespiež. (Filemonam 14.) Tas liek domāt par kādu citu principu, ko var lasīt Salamana Pamācību grāmatas 12. nodaļas 24. pantā: ”Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi.” Tiesa, mums droši vien nebūs jākļūst par vergiem vai jāveic piespiedu darbi, taču cilvēks, kas dara tikai pašu minimumu, var justies kā vergs, kas spiests nemitīgi pildīt citu prasības. Bet cilvēks, kas ir gatavs darīt vairāk, jo viņš pats tā vēlas, pamatoti jūtas savas dzīves noteicējs.

Cītīgi strādāt ir slavējami, bet mums jāatceras, ka darbs dzīvē vēl nav viss. Bībele mudina būt čakliem, tomēr tajā nav teikts, ka darbam ir jākļūst par māniju. (Salamana Pamācības 13:4.) ”Viena ar mieru pilna sauja ir labāka nekā abas dūres pilnas darba pūļu un vēja ķeršanas,” var lasīt Salamana Mācītāja grāmatas 4. nodaļas 6. pantā. Kāpēc tā var teikt? Darbaholiķis tā arī nebauda sava darba augļus, jo visu viņa laiku un spēkus aprij darbs. Būtībā viņa darbs ir tikpat bezjēdzīgs kā ”vēja ķeršana”.

Bībele palīdz veidot līdzsvarotu attieksmi pret darbu. Lai gan tajā ir ieteikts būt strādīgiem, tajā ir lasāms arī aicinājums ”pārliecināties, kas ir svarīgākais”. (Filipiešiem 1:10.) Ko var saukt par svarīgāko? Mums noteikti ir jāatrod laiks ģimenei un draugiem. Vēl svarīgāk ir darīt to, kas mums palīdz tuvoties Dievam, piemēram, lasīt Bībeli un pārdomāt izlasīto.

Tie, kas dzīvē prot saglabāt līdzsvaru, gūst no sava darba lielu prieku. Raksta sākumā minētais Viljams stāstīja: ”Viens no maniem iepriekšējiem darba devējiem ir cilvēks ar patiešām līdzsvarotu attieksmi pret darbu. Viņš cītīgi strādā, un viņam ir labas attiecības ar klientiem, jo viņš kvalitatīvi paveic savu darbu. Bet dienas beigās, kad darbs ir galā, viņš par to vairs nedomā — viņš pievēršas ģimenei un reliģiskai darbībai. Un, ziniet, viņš ir viens no laimīgākajiem cilvēkiem, ko es pazīstu!”