Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Romiešu ceļi — piemineklis antīko celtnieku meistarībai

Romiešu ceļi — piemineklis antīko celtnieku meistarībai

Romiešu ceļi — piemineklis antīko celtnieku meistarībai

KURŠ ir pats ievērojamākais no senās Romas kultūras pieminekļiem? Varbūt Kolizejs, kura iespaidīgās drupas joprojām var aplūkot Romas centrā? Taču, ja mēs sāktu domāt, kuras no romiešu būvēm ir pastāvējušas visilgāk un atstājušas visdziļākās pēdas vēsturē, mums būtu jāatzīst, ka pirmajā vietā drīzāk ierindojas ceļi.

Pa romiešu ceļiem pārvietojās ne tikai tirgotāji un kareivji. Epigrāfikas speciālists Romolo Stačioli raksta, ka pa tiem izplatījās arī ”idejas, mākslas tendences un filozofiskas un reliģiskas mācības”, starp kurām bija arī kristietība.

Senajos laikos romiešu ceļi pat tika uzskatīti par sava veida monumentiem. Gadsimtu gaitā romieši ierīkoja plašu un kvalitatīvu ceļu tīklu, kura kopgarums galu galā pārsniedza 80 tūkstošus kilometru un kurš aptvēra teritoriju, kas tagad pieder vairāk nekā 30 valstīm.

Pirmais svarīgais via publica jeb, kā mēs teiktu, lielceļš bija Via Appia — Apija ceļš. Iesaukts par visu ceļu karali, tas savienoja Romu ar ostas pilsētu Brundisiju (tagadējo Brindizi), kas bija romiešu logs uz austrumiem. Šis ceļš ir nosaukts romiešu cenzora Apija Klaudija Aklā vārdā, kurš to sāka celt ap 312. gadu p.m.ē. Lai nodrošinātu sakarus starp milzīgās valsts daļām, romieši būvēja arī citus ceļus, piemēram Via Salaria (Sāls ceļu) un Via Flaminia (Flāminija ceļu), kas abi veda uz ziemeļaustrumiem, uz Adrijas jūras piekrasti, paverot pieeju Balkāniem un Reinas un Donavas reģioniem. Via Aurelia jeb Aurēlija ceļu izmantoja tie, kas devās uz ziemeļiem, uz Galliju, un uz Ibērijas pussalu, savukārt Via Ostiensis (Ostijas ceļš) veda uz Ostiju — galveno ostu kuģu satiksmei ar Āfriku.

Romas lielākais celtniecības projekts

Romas pilsētas dzīvē ceļiem liela nozīme bija jau pirms tam, kad romieši ķērās pie jaunu ceļu būves. Pilsēta izauga vietā, kur seni ceļi no dažādām pusēm saplūda vienkop pie vienīgā brasla Tibras lejtecē. Pēc antīko avotu ziņām, uzlabodami vecos ceļus, kas šai apvidū bija jau pirms viņiem, romieši mācījās no kartāgiešu parauga. Tomēr īstie romiešu priekšteči ceļu būves mākslā, iespējams, bija etruski, kuru ierīkoto ceļu atliekas ir saglabājušās līdz pat šai dienai. Pirms romiešu laikiem Romas apvidū bija daudz iestaigātu ceļu, kurus varbūt izmantoja tam, lai pārdzītu lopus no vienām ganībām uz otrām. Taču iet un braukt pa tiem bija grūti, jo sausā laikā tie bija ļoti putekļaini, bet slapjā — dubļaini. Romieši daudzus no saviem ceļiem būvēja tieši pa šo veco ceļu maršrutiem.

Lieliski projektētie romiešu ceļi bija būvēti tā, lai tie būtu pamatīgi, ērti un skaisti. Par ideālu tika uzskatīts tāds ceļš, kas izejas punktu savieno ar galamērķi pa visīsāko iespējamo maršrutu, tāpēc senajiem romiešu ceļiem ir raksturīgi gari, taisni gabali. Tomēr bieži vien ceļu būvētājiem nācās pielāgoties apvidus dabiskajam reljefam. Kalnainos rajonos, kur vien tas bija iespējams, romieši ceļus ierīkoja kalnu saulainajā pusē aptuveni nogāzes vidusdaļā, lai nelabvēlīgos laika apstākļos pārvietoties pa tiem būtu pēc iespējas vieglāk.

Kā īsti romieši būvēja savus ceļus? Varianti bija dažādi, bet tālāk galvenajos vilcienos aprakstīts, kas ir atklāts arheoloģiskajos izrakumos.

Vispirms romieši nosprauda topošā ceļa maršrutu. Šis darbs bija uzticēts mērniekiem. Pēc tam nāca smagā, nogurdinošā rakšana, ko parasti veica leģionāri, algoti strādnieki vai vergi. Viņi sāka ar to, ka izraka divus paralēlus grāvjus. Minimālā atstarpe starp tiem bija apmēram divarpus metri, bet parasti tā bija krietni platāka — ap četriem metriem —, un ceļa līkumos platums bija vēl lielāks. Kad ceļš bija pabeigts, tā platums, ieskaitot ietves abās pusēs, varēja sasniegt 10 metrus. Zemi starp abiem grāvjiem noraka, līdz bija sasniegta cieta pamatne, un pēc tam padziļinājumu aizpildīja ar trim četrām dažādu materiālu kārtām. Piemēram, pirmajā kārtā varēja būt lielāki akmeņi, pēc tam nāca oļi vai plakani akmeņi, kas varbūt bija saistīti ar cementu, un tam visam virsū klāja noblietētas grants vai šķembu slāni.

Daļai romiešu ceļu virsējo slāni veidoja tikai sablīvēta grants, taču laikabiedru apbrīnu izpelnījās tieši bruģētie ceļi. Tos klāja lielas akmens plāksnes, kas parasti bija darinātas no kāda vietējā materiāla. Bruģakmeņu virspuse bija nedaudz izliekta, lai lietus ūdeņi no ceļa augstākās, centrālās daļas ātrāk satecētu notekās, kas stiepās gar abām malām. Tas vairoja ceļu izturīgumu, un daži no šiem senatnes pieminekļiem ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Aptuveni deviņus gadsimtus pēc Apija ceļa uzbūvēšanas bizantiešu vēsturnieks Prokopijs to nosauca par apbrīnojamu. Par šī ceļa bruģa plāksnēm viņš rakstīja: ”Lai gan ir aizritējis tik ilgs laiks un pār tām diendienā ir ripojuši neskaitāmu ratu riteņi, to miers it nemaz nav iztraucēts un to virsma nav zaudējusi gludumu.”

Kā ceļi šķērsoja upes un citas dabiskas barjeras? Pāri upēm romieši būvēja tiltus, un daži no tiem stāv vēl šodien, liecinādami par savu cēlāju izcilo meistarību. Romiešu celtie tuneļi varbūt ir mazāk pazīstami, bet, ja ņem vērā antīkā laikmeta tehniskās iespējas, tos būvēt bija vēl sarežģītāk. Kādā grāmatā sacīts: ”Romiešu inženieri.. sasniedza rezultātus, kas palika nepārspēti gadsimtiem ilgi.” Viens šāds seno celtnieku sasniegumu piemērs ir Flāminija ceļa tunelis pie Furlo pārejas. Šis rūpīgi projektētais, 40 metru garais tunelis, kas ir aptuveni piecus metrus augsts un piecus metrus plats, būvēts 78. gadā, un tas ir izcirsts klintī. Ja padomā, kādi darbarīki un tehnika tolaik bija tuneļa būvētāju rīcībā, atliek tikai apbrīnot viņu veikumu. Romiešu izvērstā ceļu būve ir pieskaitāma pie pašiem lielākajiem projektiem, ko cilvēki jebkad ir īstenojuši.

Ceļinieki un ideju izplatīšanās

Karavīri un tirgotāji, sludinātāji un ceļotāji, aktieri un gladiatori — itin visi lietoja šos ceļus. Kājāmgājēji dienā varēja nosoļot varbūt kādus 25 līdz 30 kilometrus. Ziņas par attālumiem ceļinieki varēja smelties no ceļa stabiem. Tie bija dažādas formas akmeņi, parasti cilindriski, kas bija izvietoti ik pēc romiešu jūdzes — 1480 metriem. Pie ceļiem bija ierīkotas arī apmešanās vietas, kur ceļinieki varēja apmainīt zirgus, nopirkt kaut ko ēdamu un reizēm arī pārnakšņot. Dažas no šīm apmetnēm ar laiku izauga par mazām pilsētiņām.

Neilgi pēc Kristus dzimšanas imperators Cēzars Augusts sāka īstenot ceļu uzturēšanas programmu. Viņš iecēla īpašus ierēdņus, kuru pārziņā bija viens vai vairāki ceļi, un lika Romas Forumā uzsliet tā dēvēto miliarium aureum jeb ”zelta ceļa stabu”. Tā bija akmens kolonna, uz kuras bija uzraksts ar apzeltītiem bronzas burtiem un no kuras nosacīti sākās visi romiešu ceļi Itālijā. Saistībā ar šo stabu ir cēlusies paruna: ”Visi ceļi ved uz Romu.” Augusts arī pavēlēja publiskās vietās izlikt impērijas ceļu kartes. Šķiet, no tā laika vajadzību un kritēriju viedokļa romiešu ceļi bija ideālā stāvoklī.

Daži no senajiem ceļotājiem, lai atvieglotu ceļošanu, pat izmantoja speciāli sarakstītus ceļvežus, kuros bija minētas tādas ziņas kā attālumi starp apmešanās vietām un pakalpojumi, kas tur pieejami. Tomēr ceļveži bija dārgi, tāpēc daudzi tos nevarēja atļauties.

Kristiešu sludinātāji, kas izplatīja labo vēsti, plānoja un īstenoja daudzus garus ceļojumus. Apustulis Pāvils tāpat kā vairākums viņa laikabiedru, dodamies uz austrumiem, visbiežāk ceļoja pa jūru, jo valdošie vēji, kas Vidusjūrā vasaras mēnešos pūš no rietumiem, bija labvēlīgi jūras braucieniem austrumu virzienā. (Apustuļu darbi 14:25, 26; 20:3; 21:1—3.) Turpretī tad, kad Pāvilam bija jānokļūst rietumos, viņš parasti ceļoja pa sauszemi, izmantodams romiešu ceļu tīklu. Tā Pāvils rīkojās, piemēram, kad viņš devās savā otrajā un trešajā misijas ceļojumā. (Apustuļu darbi 15:36—41; 16:6—8; 17:1, 10; 18:22, 23; 19:1.) * Ap 59. gadu Pāvils pa Apija ceļu gāja uz Romu un pie Apija foruma, rosīgas tirdzniecības vietas 74 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Romas, satikās ar ticības biedriem. Citi brāļi viņu gaidīja 14 kilometrus tuvāk Romai, ceļinieku apstāšanās vietā, ko sauca par Tritabernām jeb Trīs tavernām. (Apustuļu darbi 28:13—15.) Ap 60. gadu Pāvils jau varēja teikt, ka labā vēsts ir sludināta ”visā pasaulē”, kas tolaik bija zināma. (Kolosiešiem 1:6, 23.) Romiešu ceļi bija sekmējuši šo darbu.

Kā redzams, seno romiešu ceļu tīklu pelnīti var nosaukt par pieminekli — tas ir apbrīnas cienīgs monuments, kas veiksmīgi ir pretojies laika zobam un savā laikā ir palīdzējis izplatīt labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 24:14.)

[Zemsvītras piezīme]

^ 18. rk. Skat. karti Jehovas liecinieku izdotās brošūras Skatiet ”labo zemi” 33. lappusē.

[Attēls 14. lpp.]

Romiešu ceļa stabs

[Attēls 15. lpp.]

Apija ceļš Romas nomalē

[Attēls 15. lpp.]

Ceļš senajā Ostijā (Itālija)

[Attēls 15. lpp.]

Seno ratu iebrauktas grambas (Austrija)

[Attēls 15. lpp.]

Romiešu ceļa fragments ar ceļa stabiem (Jordānija)

[Attēls 16. lpp.]

Kapeņu drupas pie Apija ceļa netālu no Romas

[Attēls 16. lpp.]

Furlo tunelis, caur kuru iet Flāminija ceļš (Itālija, Markes reģions)

[Attēls 16., 17. lpp.]

Tiberija tilts, kam pāri ved Emilija ceļš (pie Rimini Itālijā)

[Attēls 17. lpp.]

Pāvils satika ticības biedrus rosīgajā Apija forumā

[Norādes par attēlu autortiesībām 15. lpp.]

Attēls kreisajā malā, Ostija: ©danilo donadoni/Marka/age fotostock; attēls labajā malā, ceļš ar ceļa stabiem: Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.