Vai kristīšana ir cēlusies no ebreju mazgāšanās rituāliem?

JĀNIS KRISTĪTĀJS sludināja ”grēku nožēlas kristību”, un arī Jēzus saviem sekotājiem lika gatavot mācekļus un tos kristīt. (Marka 1:4; Mateja 28:19.)

No Bībeles var redzēt, ka tā kristīšana, ko veica Kristus sekotāji, nozīmēja pilnīgu iegremdēšanu ūdenī. Grāmatā Jesus and His World (Jēzus un viņa pasaule) sacīts: ”Līdzīgus rituālus var atrast daudzās gan senās, gan modernās reliģijās dažādās zemēs un kultūrās.” Minētajā grāmatā apgalvots, ka ”kristiešu praktizētā kristīšana sakņojas jūdaismā”. Cik pamatots ir šis apgalvojums?

Ebreju rituālās mazgāšanās baseini

Arheoloģiskajos izrakumos Jeruzalemē pie Tempļa kalna ir atklāti gandrīz 100 rituālās mazgāšanās baseini, kas datējami ar pirmo gadsimtu pirms mūsu ēras un pirmo gadsimtu mūsu ērā. Kādā sinagogā uzraksts, kas tapis mūsu ēras otrajā vai trešajā gadsimtā, vēsta, ka ”viesiem, kuriem tas vajadzīgs,” tiek piedāvāta iespēja mazgāties šādā baseinā. Citi baseini ir atrasti Jeruzalemes rajonā, kur kādreiz dzīvoja bagāti ļaudis un priesteru ģimenes, — tur gandrīz katrās mājās bija privātā ūdenstvertne rituālajām peldēm.

Rituālās mazgāšanās baseini bija četrstūrainas tvertnes, kas bija izkaltas klintī vai izraktas zemē, izmūrētas ar ķieģeļiem vai akmeņiem un apmestas, lai ūdens nesūktos ārā. Lielākā daļa baseinu bija nelieli — aptuveni 1,8 metrus plati un 2,7 metrus gari —, un tajos tika novadīts lietus ūdens. Ūdens baseinā bija vismaz 1,2 metrus dziļš, lai notupjoties cilvēks varētu tajā pilnīgi iegremdēties. Kāpnēm, kas veda baseinā, reizēm pa vidu bija ierīkotas zemas margas. Viena kāpņu puse acīmredzot bija domāta nokāpšanai baseinā, kamēr cilvēks vēl bija rituāli nešķīsts, bet pa otru pusi viņš kāpa ārā pēc rituālās peldes, lai izvairītos no jebkādas aptraipīšanās.

Šie baseini tika izmantoti ebreju šķīstīšanās rituāliem. Kas ar tiem bija saistīts?

Bauslība un rituālā tīrība

Mozus bauslībā bija uzsvērts, ka Dieva tautai jābūt kā garīgi, tā fiziski tīrai. Dažādos  gadījumos izraēlieši varēja kļūt ceremoniāli nešķīsti, un viņiem bija jāattīrās, mazgājoties pašiem un mazgājot savas drēbes. (3. Mozus 11:28; 14:1—9; 15:1—31; 5. Mozus 23:11, 12.)

Dievs Jehova ir pilnīgi tīrs un svēts. Tāpēc priesteriem un levītiem, pirms viņi drīkstēja tuvoties altārim, bija jāmazgā rokas un kājas, pretējā gadījumā viņiem draudēja nāve. (2. Mozus 30:17—21.)

Pēc zinātnieku atzinuma, pirmajā gadsimtā ebreju reliģiskajās tradīcijās jau bija parādījusies prasība, ka arī tiem, kas nav levīti, ir jāšķīstās tāpat kā priesteriem. Gan esēni, gan farizeji bieži veica mazgāšanās rituālus. Kādā grāmatā par Jēzus laiku stāstīts: ”No ebreja rituāla šķīstīšanās tika prasīta gan pirms ieiešanas Tempļa kalna teritorijā, gan pirms upurēšanas, gan pirms tam, kad priesteris nesa upuri viņu labā, un tamlīdzīgos gadījumos.” Talmudā norādīts, ka tiem, kas veica mazgāšanās rituālus, bija pilnīgi jāiegremdējas ūdenī.

Jēzus kritizēja farizejus par viņu pārspīlēti stingrajām prasībām rituālās tīrības jautājumā. Cik var spriest, viņi praktizēja ”dažādas mazgāšanas”, ieskaitot ”dzeramu kannu un krūžu un vara trauku mazgāšanu”. Jēzus teica, ka farizeji pārkāpj Dieva likumus, lai uzspiestu citiem paši savas tradīcijas. (Ebrejiem 9:10; Marka 7:1—9; 3. Mozus 11:32, 33; Lūkas 11:38—42.) Mozus bauslībā nebija neviena likuma, kas prasītu pilnīgu ķermeņa iegremdēšanu ūdenī.

Vai kristīšana, ko veic Kristus sekotāji, ir cēlusies no ebreju mazgāšanās rituāliem? Nē, nav nekāda pamata tā apgalvot.

Mazgāšanās rituāli un kristīšana

Ebreji, lai sevi šķīstītu, paši izpildīja savus mazgāšanās rituālus. Taču tā kristīšana, ko veica Jānis, bija pavisam kas cits nekā ebrejiem pazīstamie šķīstīšanās rituāli. Jau pats fakts, ka Jānis kļuva pazīstams ar pievārdu Kristītājs, norāda, ka tā darbība, ko viņš veica, iegremdēdams cilvēkus ūdenī, atšķīrās no minētajiem rituāliem. Ebreju reliģiskie vadoņi pat sūtīja pie viņa savus pārstāvjus vaicāt: ”Kāpēc.. tu kristī?” (Jāņa 1:25, EAD.)

Mozus bauslībā prasītā rituālā attīrīšanās bija jāatkārto katru reizi, kad cilvēks bija kļuvis ceremoniāli nešķīsts. To nevar teikt ne par Jāņa kristību, ne par to kristīšanu, ko vēlāk veica kristieši. Jāņa kristība norādīja uz grēku nožēlu un iepriekšējā dzīvesveida atmešanu. Kristiešu veiktā kristīšana simbolizēja faktu, ka cilvēks ir atdevis sevi Dievam — un tas tika darīts vienreiz par visām reizēm, nevis atkal un atkal.

Līdzība starp rituālo mazgāšanos, kas notika ebreju priesteru mājās un sabiedriskajos baseinos Tempļa kalna apkārtnē, un kristīšanu ir tikai ārēja. Ķermeņa iegremdēšanai ūdenī katrā no šiem gadījumiem ir pavisam cita nozīme. Darbā The Anchor Bible Dictionary atzīmēts: ”Zinātnieki diezgan vienprātīgi uzskata, ka Jānis [Kristītājs] nav ne tieši pārņēmis, ne pielāgojis nevienu konkrētu iegremdēšanas rituālu, kas pastāvēja viņa vidē [t.i., jūdaismā].” To pašu var teikt arī par kristīšanu, kas notiek kristiešu draudzē.

Kristiešu veiktā kristīšana attēlo ”uz Dievu vērstu laba[s] sirdsapziņas izlūgšanos”. (1. Pētera 3:21.) Tā simbolizē, ka cilvēks ir pilnībā atdevis sevi Jehovam, lai kalpotu viņam un būtu par viņa Dēla mācekli. Pilnīga iegremdēšana ūdenī ir ļoti piemērots šī soļa simbols. Iegremdēšana attēlo, ka cilvēks it kā nomirst savam agrākajam dzīves veidam, savukārt piecelšana no ūdens norāda, ka viņš atkal tiek darīts dzīvs, lai pildītu Dieva gribu.

Dievs Jehova dāvā tīru sirdsapziņu visiem, kas atdod sevi viņam un tiek kristīti. Tāpēc apustulis Pēteris, Dieva iedvesmots, varēja rakstīt ticības biedriem: ”[Kristīšana] tagad arī jūs glābj.” Ebreju mazgāšanās rituāli neko tādu nekādi nevarēja sniegt.