SALĪDZINOT ar staltu Libāna ciedru, ķeburains un mezglains olīvkoks nešķiet īpaši iespaidīgs. Taču olīvkokiem piemīt apbrīnojama spēja paciest nelabvēlīgus laikapstākļus. Tiek lēsts, ka daži no tiem varētu būt ap 1000 gadu veci. Pat ja olīvkoka stumbrs ir gājis bojā, koks var izdzīvot, jo tam ir plaša sakņu sistēma. Ja vien saknes ir dzīvas, koks atkal zaļos.

Patriarhs Ījabs bija pārliecināts, ka pat tad, ja viņš nomirtu, viņš varētu atkal dzīvot. (Īj. 14:13—15.) Pauzdams pārliecību, ka Dievs spēj piecelt viņu no nāves, viņš atsaucās uz koku, iespējams, olīvkoku. ”Kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot,” sacīja Ījabs. Kad pēc ieilguša sausuma nolīst lietus, izkaltušais olīvkoka celms var atdzīvoties, saknēm dzenot jaunas atvases, — tas ”laiž dzinumus gluži kā dēstīts”. (Īj. 14:7—9.)

Tāpat kā zemkopis ilgojas redzēt, ka nocirsts olīvkoks atkal zaļo, Dievs Jehova ilgojas piecelt no nāves gan savus kalpus, gan daudzus citus cilvēkus. (Mat. 22:31, 32; Jāņa 5:28, 29; Ap. d. 24:15.) Kāds prieks būs satikt mirušos un redzēt, ka viņi atkal dzīvo pilnvērtīgu dzīvi!